Ulmanis: "Šķēles mantkārība iznīcināja perspektīvu politiķi"

«Pasaulē šāda «ierindas biedra» loma tiek uztverta kā viens no korupcijas stūrakmeņiem,» grāmatā norādījis G. Ulmanis, īpaši uzsverot, ka tieši A. Šķēle Latvijā radījis šo partijas «ierindas biedra» statusu, ko citur pielīdzina pelēkajiem kardināliem un ko sabiedrība ignorē, izolē un nicina.

G. Ulmanis, kurš pats 1995. gadā pirmoreiz aicināja A. Šķēli kļūt par Ministru prezidentu, grāmatā atzīst, ka politiķim bijusi reāla iespēja «kļūt par Latvijas politisko zvaigzni gadu desmitu garumā», taču būtībā mantkārības dēļ viņš to nav izmantojis.

«Šķēle sākumā gāja pareizu ceļu. Viņš saprata, ka vienpatnim politikā nav vietas, un sāka veidot Tautas partiju. Ja Šķēle būtu godīgi turpinājis būt šīs partijas līderis, neieslīgstot bezgalīgos materiālos darījumos, būtu paveicis daudz laba. Viņš spēja piesaistīt gudrus cilvēkus, un tādu Tautas partijā joprojām ir ne mazums,» grāmatā norāda G. Ulmanis. Politiskās domāšanas ziņā viņš A. Šķēli joprojām uzskatot par «vienu no spējīgākajiem cilvēkiem, kādi pēc Atmodas bijuši Latvijas politikā»

Taču šīs spējas neesot tikušas izmantotas: «Nevar godprātīgi vadīt valsti un tajā pašā laikā domāt par savu kabatu. Tas nav savienojams! Tāpēc Šķēle nonāca milzīgās pretrunās. Vispirms jau pats ar sevi, jo izcilo politisko talantu pārmāca otrs talants – «taisīt naudu», padarīt sevi bagātu.»

Rezultātā G. Ulmaņa skatījumā A. Šķēle nonācis neatrisināmā interešu konfliktā: «Skaidri saredzot politisko reformu būtību, viņš saskatīja arī procesus, kas veicina attīstību. Bet Šķēle šīs spējas diemžēl gribēja izmantot tikai savā, nevis tautas labā. Sākās interešu konflikti, jo valsts nav sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kur valdes priekšsēdētājs saņem milzīgu peļņu, un Ministru prezidents nav vislabāk atalgotā figūra. (..) Es skaidri redzēju, kā Šķēle sevi samaļ šajās dzirnavās un kā viņš ir spiests ieņemt duālu pozīciju.»