Aivars Lembergs: Latvijas neatkarība ir zaudēta – vara pieder kreditoram

Viņaprāt, vietējiem politiķiem to atgūt nebūs iespējams, jo Latvijai pārskatāmā nākotnē nav iespējas atdot 7,5 miljardus eiro. Turpmāk savus noteikumus mums diktēs kreditors. Mūsu vienīgās tiesības būs – dēt kreditoram zelta olas.

– Pērn 14. novembrī Saeima pieņēma piesardzīgi optimistisku valsts budžetu, kurā bija paredzēta gan pensiju palielināšana, gan līdzekļi sociālai aizsardzībai. Jau pēc nepilna mēneša Saeimai pēkšņi nācās pieņemt pilnīgi citu budžetu, no kura rodas iespaids, ka valsts lido bezdibenī. Kas tad notika šajās dažās nedēļās?

– Krīze nepiezagās vienā vai dažās dienās, bet gan ilgā laika periodā. Pirmais krīzes cēlonis ir kāpšana uz tā paša grābekļa, uz kura mēs kāpjam jau trešo reizi. Pirmo reizi uzkāpām 1994.–95. gadā, nākamreiz 1998.–99. gadā, un tagad atkal. Šis grābeklis ir banku krīze. 15 gadu laikā trīs banku krīzes, par kurām maksājam mēs visi! Tas nozīmē, ka ne no vienas krīzes nav izdarīti nekādi secinājumi. Mēs nepārprotami redzam, ka tie, kas atbild par banku stabilitāti, patiesībā ne par ko neatbild.

Pat padomju skolā mācīja, ka darba samaksa sabiedriskajā sektorā, tai skaitā valsts pārvaldē un pašvaldībās, drīkst pieaugt proporcionāli darba ražīguma pieaugumam un ne vairāk. Pretējā gadījumā agri vai vēlu iestājās krīze. Statistika liecina, ka Latvijā darba atalgojums auga divas reizes straujāk nekā darba ražīgums. Tas ir otrais iemesls.

Trešais: daudzās nozarēs darbojas efektīva monopolu sistēma. Valsts neveica nekādus pasākumus, lai cīnītos pret karteļu vienošanos. Tikai Godmaņa valdībā sāka par to runāt. Arī šajā dokumentā (rāda uz Latvijas augsto amatpersonu solījumiem SVF) nav neviena vārda par monopoliem. Tas nozīmē, ka dokumenta sastādītāji pilnībā neorientējas situācijā.

Ceturtais cēlonis – patēriņa buma laikā par valsts un pašvaldību pasūtījumiem tika maksāts par 20–50 procentiem dārgāk, nekā tie maksāja patiesībā. Daudzos gadījumos valsts vai pašvaldību iepirkums bija tikai formalitāte, jo pretendenti jau iepriekš bija vienojušies, kurš un par kādu cenu uzvarēs.

Piektais cēlonis – valsts un pašvaldību pārvalde nekontrolējami izpletās. Tika ģenerētas aizvien jaunas liekas funkcijas, atskaites, pārskati. Piemēram, informācijas apjoms, kas pašvaldībām jāiesniedz Valsts kasei no 150 lapām 1998. gadā pieauga līdz 938 lapām 2009. gadā! Ja salīdzina šo gadu ar pērno: apjoms pieauga par 170 lapām! Domāju, ka komentāri lieki.

Sestais cēlonis – valsts izdevumu detalizēta tāme nepastāvēja un nepastāv. Valsts izdevumu detalizētai tāmei vajadzēja atspoguļoties likumā par valsts budžetu. Bet valsts budžets, kuru līdz šim apstiprināja parlaments, bija nesaprotams, necaurskatāms, līdz ar to nekontrolējams. Ja jūs pajautāsiet, cik atbilstoši valsts budžetam nākamgad nopirks galda lampas, jūs atbildi ne no viena nesaņemsiet. Budžetā ir vispārēji formulējumi. Izrādās, ka šajā valstī neviens budžetu nekontrolē, jo budžeta ar detalizētu izdevumu tāmi jau nemaz nav.

Septītais cēlonis – valstij pieder virkne īpašumu, kuri tai nav vajadzīgi. Kādēļ valstij vajadzīga Mežotnes pils, kādēļ Iekšlietu ministrijai vajadzīga sava poliklīnika, kādēļ valstij Rīgā vajadzīgi muzeji, ja tie nododami pašvaldības bilancē? Un tā tālāk... Kādēļ Rīgā publisko bibliotēku pasūta valsts, bet Ventspilī pasūta un arī uzceļ pašvaldība?

Astotais cēlonis – valstī neviens neatbild par tautsaimniecību. Vai premjeram ir teikšana pār bankām? Nav! Kurš valstī atbild par cenu stabilitāti? Atbilstīgi likumam – Latvijas Banka. Bet kam atskaitās Latvijas Banka? Nevienam! Var jau teikt, ka par to visu politiski atbild Saeima, jo Saeima ir dzemdējusi valdību, Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK) un Latvijas Banku. Bet kā māte kontrolē savus bērnus, piemēram, Latvijas Banku? Tā nekontrolē nekādā veidā. Un, lūk, ir rezultāts. Atbilstīgi Satversmei vēlētāji varu ir devuši simts deputātiem, taču viņi no šīs varas tagad atteikušies! Kam par labu? Viņi no šīs varas ir atteikušies par labu bardakam, stihijai, gadījumam, liktenim.

Un visu sākot un beidzot – pasaules krīzi būtiski padziļināja un radīja ASV bezatbildīgā ekonomiskā politika.