Stendzenieks: Centis Ūbele mainīja Latvijas reklāmu

Ē.Stendzenieks intervijā pauž viedokli, ka tagad "cilvēkiem ir parādījusies balss" un viņi vairs neklusē. Atbalss savukārt dažkārt esot spēcīgāka par pašu ziņu, un spilgtākais piemērs, viņaprāt, bija Centis Ūbele ar salātu mazgāšanu. Nedz klients, nedz aģentūra nebija rēķinājušies ar tādu sabiedrības balsi. Latvijā vienkārši nebija tādas pieredzes, tagad ir, saka reklāmists.

Vaicāts, vai viņam bieži gadījies, ka reklāmas pārprot un tiek saņemta pilnīgi citāda reakcija, Ē.Stendzenieks stāsta, ka ir bijis dažādi, bet tie nav katastrofāli gadījumi. "Es neesmu nekad iesūdzēts tiesā, neesmu nekad bijis uz bankrota robežas un klients nekad nav mani atlaidis pārprastas reklāmas dēļ. Bet tas nenozīmē, ka esmu pasargāts no tā visa nākotnē," atzīst uzņēmējs, piebilstot, ka tikpat labi gadījuma ar Centi Ūbeli vietā varētu būt viņš, "mierīgi.."

Komentējot situāciju Latvijas reklāmas tirgū, viņš klāsta, ka reklāma parasti iet ar pusfāzes nobīdi pret pārējo ekonomiku. "Kad sākas ziepes, visi sagrūž savu tauku slāni reklāmā un bizness iet uz augšu. Protams, ar reklāmu inflāciju neapturēsi, tāpēc agri vai vēlu tie prieki beidzas un galu galā realitāte nonāk arī līdz reklāmistiem. Tā realitāte ir ļoti labs katalizators jaunām idejām, jauniem, efektīviem risinājumiem," uzskata reklāmists.

Agrāk princips bijis "ar lielgabalu pa zvirbuļiem", bet tagad nākšoties "ar lāzeru, pa vienam konkrētam zvirbulim".

Reklāma, viņaprāt, meklēs ceļus, kā tikt tuvāk pircējam, kā izmantot mutvārdu komunikāciju, kā padarīt neaizmirstamu personisko pieredzi. Reklāma meklēs veidus, kā uzrunāt pircēju jau no paša produkta, no pirmā kontakta, no vides.

"Tās lietas bieži vien neko daudz nemaksā, bet spēj atstāt fantastiski spēcīgu iespaidu. Tas, ko krievi sauc: meloč, no prijatno (sīkums, bet patīkami - krievu val.). Piemēram, tev ir maziņš veikaliņš, un nākas piesaistīt pircējus; tu vari palaist reklāmu televīzijā, bet tu vari arī katram klientam rudenī uzdāvināt kastani ar vārdiem: "Viņu sauc Jurka. Glabā viņu. Viņš tev nesīs veiksmi!" Tu izej laukā un smaidi, un pastāsti mājās sievai par to veikalu.

Nākotne pieder personiskajai pieredzei. Tas, kas notiek ar tevi konkrētā veikalā, kā tu jūties, kad pieskaries tai mašīnai, ko tu aiznes līdzi pēc saskarsmes ar personālu…"

Pēc viņa domām, tas ir daudz svarīgāk par šīs mašīnas reklāmas vērošanu televīzijā. Pirmkārt tādēļ, ka cilvēki ir grūtāk sasniedzami, jo viņiem ir milzīga izvēle, ko skatīties, klausīties vai lasīt. Otrkārt tādēļ, ka cilvēkiem ir parādījusies balss – viņi blogo, sazinās, jūsminās vai kritizē.

"Reklāma vairs nav vienvirziena – te ir mana ziņa, rijiet, patīk vai nepatīk! Šodien cilvēki neklusē. Un tā atbalss dažkārt ir spēcīgāka par pašu ziņu. Tu noklepojies un dabū lavīnu uz galvas," saka Ē.Stendzenieks.

Patlaban viņš pats šaudoties starp Rīgu un Berlīni un strādājot ar Vācijas MTV un virkni citu projektu. Savas aktivitātes Vācijā viņš nevēloties apzīmēt kā ekspansiju, jo "daudzi, sākot no Prāta vētras un beidzot ar Latvijas energoceltnieku, ir gājuši ar saukli – nu tik būs!"

Ē.Stendzenieks Vācijas biroju uztverot nevis kā milzīgu naudas sūkni, bet kā izmēģinājuma poligonu, no kura "izpētīt Rietumeiropas situāciju, sajust konkurenci, dabūt pa purnu, atrauties un iet uz priekšu".