Vai Zatlers ir paklājiņš, kurā noslaucīt kājas?

Ironiskā kārtā pērnvasar, kad īstā kandidāta uzvārds vēl netika saukts, mājiens par V. Zatleru kā traumatologu tika dots, izmantojot tieši frāzi, ka izraudzītais būs cilvēks ar stingru mugurkaulu.

Daudz kas liek domāt, ka tieši pats G. Bērziņš bija viens no tiem, kas vēlējās tur noslaucīt savas kājas, un asie apvainojumi pret prezidentu tika vērsti aiz niknuma, ka paša no piedurknes pirms gada izvilkto prezidenta kandidātu nu neizdodas vadīt. Ļoti daudzi gan turpina uzskatīt, ka savu izraudzītāju vēlmes V. Zatlers turpina uzklausīt. Oranžajiem sāpīgo pliķi, kad pērnruden Ivaram Godmanim, ne viņu kandidātam Edgaram Zalānam, tika uzticēta valdības sastādīšana, šī sabiedrības daļa neņem par pietiekamu pretargumentu. «Viņš jau uzklausa, bet tik un tā dara pa savam,» saka kāds no prezidentam tuvā loka, piebilstot, ka viedokli par pretējo grūti izmainīt.

Pašapziņu meklē ārpolitikā

Kopumā tas radījis iespaidu par V. Zatlera nebeidzamu iekšēju cīņu ar to, kas Latvijas politiskajā leksikā jau iegājis ar apzīmējumu «ievēlēšanas trauma». Radies iespaids, ka glābiņu pašapziņas atgūšanai prezidents meklē daudzās vizītēs Latvijas reģionos, kur prieks par valsts galvas izrādīto uzmanību aizēno atmiņas par tieši pirms gada 8. jūlijā pie Saeimas nama notikušo, kur viņa ievēlēšana notika, pūlim zem logiem kliedzot apvainojumus V. Zatlera virzienā. Tie, kas prezidentu pavadījuši ārvalstu vizītēs, ievērojuši, ka tur viņš ir pašapzinīgāks un atsauc atmiņā Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras pirmo gadu, ko daudzi neatceras. Toreiz jaunievēlētā prezidente klupa uz celmiem un cīnījās ar iekšpolitiskās autoritātes trūkumu, savu varējumu vispirms vairojot tieši ārpolitiskajā jomā.

Lai gan no diplomātiem un ārlietu resora cilvēkiem nav dzirdēta atklāta kritika vai ironizēšana par prezidenta ārpolitisko sniegumu, dažkārt veidā, kā par to tiek runāts, bijusi jaušama neliela aizvainotība un sarkasms. Visticamāk, tas skaidrojams ar fakta nepieņemšanu, ka V. Zatlers izrādījies spējīgs valsts galva, kurš attīstās, un neapmierinātību, ka uzmanība tiek pievērsta prezidenta veiksmēm, kamēr ēnā paliek milzīgais darbs, ko šo rezultātu sasniegšanā iegulda Ārlietu ministrija. Piemēram, ik nedēļu notiek prezidenta un ārlietu ministra Māra Riekstiņa (TP) tikšanās, kur valsts galva tiek informēts jeb, diplomātu valodā runājot, brīfēts par ārpolitikā aktuālajām nostādnēm.

Dara pēc izjūtas

Drīz pēc izvirzīšanas amatam, pirms vairāk nekā gada, V. Zatlers stāstīja, ka pusaudzis dēls par viņa pielāgošanos jaunajam izaicinājumam teicis: «Tu esi sācis pārāk gudri runāt.» Mērot ar to mērauklu, ko mēdz piemērot šāda ranga figūrām, - ar gada atstarpi - nevarētu teikt, ka prezidents sācis lietot no augstiem plauktiem ņemtus domugraudus. Dzirdēts vērtējums, ka V. Zatlera izteicieni un vērojumi gan ir saistoši un izceļas ar nepieķemmētu patiesumu, tomēr tajos trūkst analītisku secinājumu un vispārinājumu.

Līdz šim prezidents ir spējis spīdēt ar uz personiskām izjūtām balstītiem secinājumiem, un tas ir nostrādājis. Piemēram, NATO Bukarestes samita laikā šā gada aprīlī notikušajā konferencē ar spožām analītiskām replikām uzstājās Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, bet tas, ko citēja The New York Times un nebeidza kā mantru skaitīt samita aizkulisēs, bija Latvijas prezidenta kodolīgais un sparīgais: «Nav rīcības plāna, nav rīcības.» Runa bija par rīcības plāna dalībai NATO piešķiršanu Ukrainai un Gruzijai, ko tā aizstāvēja Latvija. Tāpat uz personiskām taisnīguma izjūtām bija balstīts V. Zatlera solis Bukarestē, izaicinot tobrīd vēl Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, izlabojot, viņaprāt, nepatiesos kolēģa apgalvojumus par Baltijas valstīm un aizrādot, ka pagātnes dēmoni ir prom uz neatgriešanos.

Kaut vai ar milzīgām zināšanām un pieredzi, bet bez personiskas attieksmes un stājas tas nebūtu bijis iespējams. Prezidenta cilvēcīgumu un ieinteresētību daudzi novērtējuši arī iekšpolitiski. Viens no kādas Saeimā pārstāvētas partijas līderiem pēc tikšanās ar prezidentu izteicās, ka, salīdzinājumā ar iepriekšējo prezidentūru, kopš V. Zatlera ievēlēšanas varot just, ka priekšā sēž ieinteresēts cilvēks, kuru skar ikviens iekšpolitisks, ne tikai ārpolitisks jautājums, nevis «vaska figūra».

Veiksmes un neveiksmes

Pa šo gadu, protams, ir bijušas arī vistīrākās veiksmes. Piemēram, kad uz citādi maznozīmīgo V. Zatlera apmeklēto Davosas pasaules ekonomiskā foruma reģionālo konferenci Šarmeššeihā pēkšņi savas Tuvo Austrumu vizītes laikā ieradās arī ASV prezidents Džordžs Bušs, tai pievēršot neprognozētu uzmanību. CNN tiešraidē Latvijas prezidents ar kundzi bija redzams sēžam pirmajā rindā blakus ASV pirmajam pārim. Iepriekš prezidenta padomnieki neveikli mēģināja neatklāt, ka V. Zatlers vienkārši nav saņēmis ielūgumu uz prestižo Davosas forumu, un došanos uz Šarmeššeihu centās pasniegt kā apzinātu izvēli par labu Ēģiptei, nevis Šveicei. Tā bija viena no smagākajām sabiedrisko attiecību krīzēm pēc ievēlēšanas epopejas.

Veiksme toties – ne tik ilgi pēc ievēlēšanas ar lieliem diplomātiskiem pūliņiem jau tika panākta V. Zatlera pirmā oficiālā vizīte Eiropas lielvalstī Vācijā un tikšanās ar kancleri Angelu Merkeli. «Atmosfēra bija brīnišķīga. Apspriesto tēmu loks – plašs, un sapratne no abām pusēm – ļoti laba,» toreiz optimistiski teica V. Zatlers, bet viņa sarunbiedrei A. Merkelei bija krietni mazāk, ko teikt. «Brīnišķīgi!» bija viss viņas komentārs. Zinātāji toreiz teica, ka šādās sarunās būtiskākajai bija jābūt enerģētikas jautājumu apspriešanai, bet V. Zatlers šajā tēmā tobrīd vēl nebija gana stiprs, tādēļ pēc tikšanās nav bijis, ko īsti teikt.

Cīņa par patstāvību

V. Zatlera prezidentūras vājais posms – ievēlēšanas trauma, par to Zooloģiskajā dārzā vienojoties partiju bosiem (tieši tā nākamajā rītā pēc izvirzīšanas tobrīd vēl ķirurgs V. Zatlers nosauca partiju līderus, kas ar viņu apsprieduši kandidēšanu), sev līdzi nes nezūdošas šaubas par viņa kā valsts galvas neatkarību. Tas radījis vēlmi nodrošināties ar objektīvu informāciju un novedis pie zināmas neuzticēšanās.

Piemēram, kad valdība pirms pāris nedēļām lēma, vai Saeimai rosināt Alekseja Loskutova atcelšanu no KNAB priekšnieka amata, V. Zatlers bija vēlējies par Brīvības bulvārī notikušo dzirdēt pats, nevis paļauties uz premjera stāstīto. Tādēļ daudziem acīs iekrita, ka valdības namā bija ieradušās un aiz citu mugurām argumentācijā uzmanīgi ieklausījās prezidenta padomnieces – likumdošanas jautājumos Sandra Kukule un sabiedrisko attiecību jautājumos Maija Celmiņa. Tāpat pēdējās nedēļās Saeimas namā, vērojot norises, redzēts prezidenta kancelejas vadītājs Eduards Stiprais.

Pārspīlēta varētu būt daudzu piesauktā preses sekretāres Intas Lases ietekme uz prezidentu. Viedoklis, ka tas vai cits V. Zatlera lēmums tapis viņas iespaidā, visticamāk, ir pārāk vienkāršots prezidenta rīcības skaidrojums. Tiesa, nesenās pusotru stundu ilgās intervijas laikā Neatkarīgajai V. Zatlers vairākkārt jautājoši uzlūkoja klātesošo I. Lasi, gaidot viņas apstiprinājumu kādam minētam faktam. Tas radīja mulsinošu iespaidu par nepamatotu pašpaļāvības trūkumu un I. Lases pārmērīgu ietekmi, jo nevienā no gadījumiem prezidenta atsaukšanās uz kādu faktu nebija kļūdaina.