Edgars Zalāns: Ne jau par īstermiņa valdību mēs te runājam

Intervijā viņš cenšas pateikt visu – par valdības veidošanu, par plāniem utt., pārlecot no vienas tēmas uz citu. Vai Edgara Zalāna enerģija būs ietekmējusi Valsts prezidentu uzticēt valdības veidošanu tieši viņam, tas būs zināms šonedēļ.

– Esmu piedāvājis likvidēt Koalīcijas padomi, jo valdības galvenais instruments ir valdības deklarācija. Tātad par visiem būtiskajiem jautājumiem ir jāvienojas sākumā un jāieraksta deklarācijā. Pārējais sadarbības princips ir uzticība koalīcijas partneru starpā. Koalīcijas padome neļauj notikt pilnvērtīgām diskusijām valdībā un ar partijām par ļoti būtiskiem jautājumiem – vai inflāciju, vai uz Īriju aizbraukušajiem.

Protams, būs jāatrod cita sadarbības forma – vai nu premjers biežāk ies uz parlamentu...

– Un ko tad – premjers vairāk pa Saeimu dzīvosies, savus lēmumus deputātiem skaidrojot?

– Premjeram jau nav par katru jautājumu jāiet uz Saeimu. Lai kvalitatīvi vadītu valdību, premjeram jābūt ļoti jaudīgam birojam, tas nedrīkst būt formāls. Premjera padomniekiem jābūt informētiem par to, kas notiek katrā ministrijā.

Piemēram, nākamajā valdībā noteikti ir jābūt diviem atslēgas ministriem – ekonomikas un izglītības. Šeit partijām būs jādod savi spēcīgākie kandidāti. Un arī jautājumi, kuros premjeram būs jāiet uz Saeimu un jāpiedalās diskusijās ar frakcijām, pārsvarā skars šīs divas nozares – ekonomiku un izglītību. Šeit jābūt ministriem, kuriem būtu dots 100 dienu termiņš konkrētu lietu atrisināšanai. Ja ne, tad būs nopietni jārunā, jāiet pie viņu frakcijām uz Saeimu un jārunā – bez apvainošanās un sīkmanības, kas traucē. Un varbūt šie cilvēki nav īstie. Un tas jārunā ar partijām, nevis Koalīcijas padomē.

– Kāpēc jums nepatīk Koalīcijas padome? Tāpēc, ka tur nenotiek runa par lietu, bet tiek risināti kādi ķīviņi?

– Koalīcijas padome savulaik veidojās mazo koalīcijas partneru aizstāvībai. Es savukārt uzskatu, ka visiem koalīcijas partneriem jābūt līdzvērtīgiem. Un arī atbildības ziņā par valdības darbu koalīcijas partneriem jābūt līdzvērtīgiem. Jo tas izslēgtu situāciju, ka premjers no koalīcijas partnera deleģētā ministra prasīs atbildību par darbu, bet viņa partija teiks – ko tu te brauc mums virsū, tad mēs ejam no valdības ārā.

Arī ministru vērtēšanai jābūt bez apvainošanās. Tā būtu pilnīgi nederīga lieta.

– Kalvīša valdības galvenā problēma jau nebija tā, ka viņš kaut ko nevarētu sarunāt ar koalīcijas partneriem. Problēma bija tajā, ka ārpusparlamenta lobiju grupu un mediju spiediens bija pārāk liels un viņš nespēja atrast sarunas pavedienu ar dažādām sabiedrības grupām. Kā jūs spēsiet tikt galā ar šo spiedienu?

– Man ir grūti atbildēt, bet labāk šādā situācijā

nenonākt.

Tikai iekškoalīcijas diskusijas, nevis ar sabiedrību, rada labu augsni spiedienam. Un tas tiek realizēts caur noteiktiem medijiem, jo valdībai jau nav nekādas savas avīzes, kas varētu skaidrot tās pozīciju. Man vienīgā cerība ir, ka valsts iedzīvotāji agri vai vēlu sapratīs, kuri mediji ir konstruktīvi, kuri – destruktīvi. Viņi spēs saskatīt, ka ne tikai valdība ir atbildīga par situāciju valstī, bet arī paši.

Pietiekami nozīmīgi ir atjaunot uzticību valdībai, bet to nevar izdarīt tikai ar viedokļa skaidrošanu. To var izdarīt tikai ar darbiem. Var jau stāstīt – esmu godīgs, godīgs, godīgs, pūkains un balts –, bet tā jau nevienu nepārliecināsi.

– Vai simts dienās spēsiet pārliecināt sabiedrību?

– Ir valstiski jautājumi, kurus var atrisināt ļoti ātri, bet ir arī ilgtermiņa uzstādījumi. Piemēram, Jaunais laiks runā par tiesiskumu – tas ir ļoti būtisks uzstādījums. Bet tiesiskumu viņu izpratnē var nodrošināt ļoti ātri – atrisināt pelēkās naudas problēmu partijās, nofinansēt priekšvēlēšanu kampaņu no valsts budžeta. Bet vai tikai ar šo vienu uzstādījumu var tālāk attīstīt valsti?

Otrs – piemēram, diskusija par Satversmes maiņu. Tas gan nav īstermiņa jautājums, tur nepieciešama garāka diskusija.

Tā kā man nav pārliecības par to, vai sabiedrība man dos simts dienas, lai sevi pierādītu, es arī uz to neceru. Taču esmu pārliecināts, ka ir noteikti uzdevumi, kurus var atrisināt ātrāk – pat mēneša laikā.

– Kāda ir jūsu nostāja KNAB pakļautības un partiju finansēšanas no valsts budžeta jautājumos, kurus JL izvirza kā ļoti būtiskus?

– Par priekšvēlēšanu kampaņu Tautas partija it kā ir vienojusies ar JL par finansēšanu no valsts budžeta. Taču es gribu teikt, ka katrai medaļai ir divas puses. Ja es Kuldīgā kādam uz ielas paprasītu – vai tu gribi, lai par tavu naudu uz sienām priekšvēlēšanu plakātus līmē? –, tad pat mani atbalstītāji varētu nostāties pret mani. Šeit ir jājautā, kā tas tiks izskaidrots, vai šeit ir runa par daļēju finansējumu vai pilnīgu utt. Bet par šo jautājumu diskusijām ir vēl laiks.

Par KNAB. Manuprāt, neviena institūcija šajā valstī nevar būt nepārraudzīta – vai no izpildvaras, vai no parlamenta. KNAB būtu jāpārrauga caur izpildvaru – tajā sadaļā, kas neietekmē tā operatīvo darbību un to, ko dara Loskutovs vai viņa iespējamie pēcteči. Jāpārrauga, ko viņi dara ar budžetu utt. Protams, neietekmējot viņu lēmumus par konkrētām lietām, jo to jau pārrauga prokuratūra. Iespējams pat, ka pārraudzību tajā daļā, ko es minēju, nevajag realizēt premjeram, bet, piemēram, tieslietu ministram. Vispār tā sistēma, kas tagad radīta – ka tevi var noklausīties, ka tu nezini, kāda lieta pret tevi ierosināta –, Latvijā mēs te esam ar to saraduši. Bet tā nav nekas labs. Vispār Latvijā ir kādas trīspadsmit izziņas iestādes – visas kaut ko dara, visas kaut ko klausās. Manuprāt, tas nav normāli.

Bet šajā jomā nekādiem straujiem lēmumiem nevajadzētu būt. Gluži tāpat kā ar drošības likumu grozījumiem. Es tad nebiju Latvijā, kad sākās ažiotāža, un nebiju nevienā pusē...

– Bet tagad vajadzēs būt...

– Tagad jā. Prātīgi risinot šīs lietas, bez kādas steigas, katram Latvijas iedzīvotājam ir jāsaprot, kādi dienesti viņu kontrolē. Ir valstis, kur iedzīvotājiem ļoti nepatīk, ka specdienesti ļoti brīvi rīkojas. Jautājums ir – cik daudz Latvijā mēs esam gatavi likvidēt un ierobežot indivīda brīvības, piemēram, pretkorupcijas nolūkos. Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Tam jābūt sabalansētam.

– Kurš viedoklis jums tomēr būs saistošs lēmumu pieņemšanā? Viena cilvēka, cilvēku, partijas valdes, Dienas vai Neatkarīgās rakstītais?

– Man nevar pateikt – tagad tu darīsi tā. Es uzklausu dažādus cilvēkus, arī kritiku, pat destruktīvu. Bet lēmumu es pieņemšu pats.

Protams, esmu saistīts ar partiju. Bet TP valdes viedoklis vienmēr ir strīdu un kompromisa rezultāts. Ir man gadījies dzīvē piekāpties. Bet, ja man ir mērķis, es varu uz laiku piekāpties mērķu labā. Man šķiet, Latvijas politikā galvenā problēma ir tā, ka cilvēki nav gatavi piekāpties, tikai teikt, ka man vajag tūliņ, un ja nebūs, tad es vairs nediskutēju. Esmu gatavs elastīgi darboties, jo galvenais ir mērķis, nevis tūlītējs rezultāts.

– Kāds tad ir mērķis?

– Ilgtspējīga attīstība, ko var panākt ar ekonomikas modernizāciju. Pārliecinot uzņēmēju, ka šī valsts viņam dod lielisku iespēju darboties ilgākā laika periodā – netorpedējot nodokļus, nemainot visu pēc kārtas. Uzņēmēji jau tā ir stresā. Valdības maiņa jau tā ir papildu nestabilitātes faktors, un ja vēl tiek teikts, ka mēs te to un šito mainīsim, tad es esmu pret šo nostāju.

– Kā jūs veidosiet spēcīgu Ministru kabinetu? Piemēram, kā jūs panāksiet, ka zaļie zemnieki jums piedāvās vienu spēcīgu izglītības ministru?

– Es saprotu, zaļie zemnieki ir pateikuši, ka atbalsta mani kā iespējamo premjera kandidātu. Paldies viņiem par to. Bet atbalsts nenozīmē pateikti vienkārši jā Zalānam. Atbalsts nozīmē to, ka viņi būs atbildīgi par konkrētām ministrijām. Un Zalāns būs tas, kurš, veidojot šo kopīgo, šo sabiedrībai šobrīd ļoti, ļoti vajadzīgo valdību, prasīs no viņiem – kur ir jūsu labākais kandidāts, teiksim, izglītības ministra amatam? Droši vien man būs ļoti grūti piekrist izvirzītajam kandidātam, kurš bijis ministrs līdz šim, kurš nav pildījis lielāko daļu no valdības deklarācijas.

– Izvērtēsiet vecos ministrus, kā solīja, bet tā arī neizdarīja Kalvītis?

– Es aicināšu neiegrimt diskusijās par iepriekšējo ministru darbu, jo tas ir ļoti vienkārši izvērtējams – ņemam valdības deklarāciju, ņemam ministra darbus un izvērtējam pa punktiem, par lielajām lietām. Ļoti tehniski, bez politikas. Bet es negribu ieiet izvērtēšanā, es gribu teikt tā – ja jūs piedāvājat izglītības ministru (un mēs visi kopā veidojam valdību, kopā redzam, kas notiek, ka Latvijai ir ļoti, ļoti svarīgs šis amats), gribu dzirdēt, ko viņš piedāvā. Nevis viņa vārds, uzvārds vai grādi.

– Eksaminēsiet?

– Nē, ne gluži. Bet, ja man Latvijas Valsts prezidents prasa, kāds ir mans simts dienu uzdevums, tad es no valdības prasu to pašu. Ko tu kā konkrēta partija, kā konkrēts ministrs dosi, kāds ir tavs redzējums simts dienām? Protams, attiecībā uz mani kā iespējamo kandidātu valdības programma ir trim gadiem. Ne jau par īstermiņa valdību mēs te runājam. Tajā pašā laikā jūs jau noteikti esat dzirdējuši mani sakām, ka politiķim katru dienu jādzīvo kā pēdējo. Un tas nenozīmē bezatbildību. Tas nozīmē, ka katru dienu jāstrādā ar pilnu atbildību, lai, jebkurā brīdī aizejot, cits var stāties vietā un turpināt.

Mērķis ir Latviju padarīt par valsti, kuru tās cilvēki mīl. Lai tā būtu, nevar strādāt ar vienas dienas, simts dienu, trīs gadu un tā tālāk programmu. Mums jāpasaka, ka pēc piecpadsmit, pēc divdesmit gadiem šajā valstī būs reāla labklājība.

– Kas ir atskaites punkts?

– Atskaites punkts ir, ka tu no rīta pamosties un zini, ka nākamajā dienā iesi uz darbu, ka tev ir veseli bērni, laba veselības un sociālā aprūpe. Latvijā šobrīd diemžēl notiek reducēšanās tikai uz to, ar kādu mašīnu tu brauc un kas tev ir makā. Mūsu sabiedrība ir izbadējusies, un to bada sajūtu viens otrs no mums slāpē ar pārēšanos. Protams, materiālais stāvoklis ir svarīgs, bet svarīgs ir arī psihoemocionālais stāvoklis, ar kādu tu no rīta pamosties un nodzīvo dienu. Tā ir tā labklājība – ne tikai nauda. Tas ir ilgtermiņa mērķis.

– Atgriežoties pie Ministru kabineta veidošanas, es sapratu, ka nevienai partijai nebūs garantēta atbildības joma – nebūs labākā kandidāta, nebūs portfeļa? Tas tā ideālistiski skan, bet tā jau diemžēl parasti valdības neveido.

– Ja nav ideālistisks modelis, tad beigās nav nekāds. Es sākumā piedāvāšu līdz šim nepierastu, bet tiešām ideālistisku modeli. Jaudīgai partijai būtu jāspēj piedāvāt savus ministrus visiem krēsliem. Vēl ir jautājums par dažām ministrijām; tas sekretariātu laiks, manuprāt, varētu būt pagājis. Teiksim, kā ir – sekretariāti bija vajadzīgi, pirmkārt, lai partijas sadalītu līdzsvaru, otrkārt, lai dažām lietām dotu uzsvaru. Jāpaskatās, vai konkrēts sekretariāts jau nav izpildījis sev doto uzdevumu. Piemēram, apstākļos, kad nepieciešams pozitīvs scenārijs Latvijas enerģētiskajā neatkarībā, ir vērts diskutēt par enerģētikas ministru. Ja man dos iespēju veidot valdību, tas būs pirmais jautājums, kuru es uzstādīšu.

– Kā jūs risināsiet jautājumu ar ministru algām, jo tas arī nosaka, cik profesionālus cilvēkus var aicināt valdībā?

– Tā ir ļoti liela problēma. Domāju, ka ministru algu iesaldēšana zināmā mērā ir populistisks pasākums, kas no budžeta viedokļa neko būtisku neatrisina. Bet es arī gribu teikt, ka valsts un pašvaldību sektors nav peļņas sektors. Ja tu gribi pelnīt, tev jāiet biznesā. Ja tāda iemesla dēļ neesi gatavs strādāt valdībā, tad varbūt arī nemaz nevajag. Es arī varēju pateikt, ka Kuldīgā man bija lielāka alga nekā tagad ministrijā. Bet es zinu, ka man ir citi mērķi, citas lietas, ko gribu paveikt. Ja gribi strādāt valstij, pirmkārt, jārēķinās, ka tas nebūs uz visu mūžu, tātad kaut kādā periodā jāprot upurēties. Bez patosa – tā vienkārši ir. No otras puses, algai jābūt samērīgai. Kur tad dabūt tos ministrus profesionāļus, kas uz trim gadiem pamestu savu biznesu vai amatu? Es uzskatu, ka populistiskas diskusijas par algām ir nevietā. Ir jāstrādā un par to arī ir jāsaņem.

– Šajos ekonomiskajos apstākļos, pie šādas inflācijas sociālā spriedze tikai turpinās pieaugt. Jums ir risinājumi?

– Jā. Viens ir neapliekamā minimuma palielināšana, jo tas reāli atstāj naudu iedzīvotāju kabatās. Un tas attiecas arī uz strādājošajiem pensionāriem. Par to jau ir runāts ar Jauno laiku un LPP/LC. Kad ar ekonomiku iet grūti, pirmām kārtām cieš tie, kam mazāk; tie, kam vairāk, pārdzīvos. Uz to arī jāorientējas.

– Jūs, piemēram, pieļaujat PVN samazināšanu pārtikai?

– Šobrīd šī diskusija ir pāragra. Vispār, kas attiecas uz nodokļiem, es negribu nekādas priekšlaicīgas idejas teikt. Vienīgais – par progresīvo ieņēmumu nodokli. Tā ieviešana novestu pie uzņēmumu pārreģistrēšanas ārvalstīs. Un ko tad mēs darītu? Vai tas ir vajadzīgs? Ar tādām lietām jābūt prātīgiem.

Valdībai kopumā jāsaprot, ka jebkurš pasākums, kas vērsts uz inflācijas bremzēšanu, nedrīkst sist pa maznodrošināto iedzīvotāju kabatām.

– Kā jūs pierunāsiet Jauno laiku nākt valdībā un vai tā piesaiste tiešām ir stratēģiski svarīga, lai Tautas partijai valdībā būtu domubiedrs valsts modernizācijai?

– Jaunā laika iesaistīšanās valdībā ir un paliek Jaunā laika jautājums. Es esmu gatavs darīt visu, visu, lai viņi tur būtu. Bet, ja Jaunais laiks pateiks – nē, mēs esam gatavi tikai uz premjeru, – tad tur nav par ko vienoties. Tas jau ir atkarīgs no prezidenta izvēles. No tā izrietēs viss pārējais. Ja būs nosaukts Zalāns, būs sarunas ar Jauno laiku, kur tiks diskutēts ar viņu kandidātu piedāvājumu konkrētām ministrijām, kamēr mēs nevienosimies.

– Nebūs tā, ka vecajiem partneriem būs garantētas ministrijas, bet Jaunajam laikam – kas atbirs?

– Labs jautājums. Mans viedoklis – ja uzreiz automātiski tiks saliktas kaut kādas priekšrocības, pēc tam būs grūta diskusija. Es gribu, lai profesionāla valdība beigās nepaliek tikai par manu personisku mērķi. Es gribu, lai visi partneri saprot, ka nāksies no kaut kā atkāpties. Piemēram, Tautas partija jau ir teikusi, ka par visām varītēm nepaturēs visus savus ministrus. Svarīga ir profesionalitāte un politiskā stabilitāte. Ja politiskās stabilitātes vārdā valdībā jānāk Jaunajam laikam... Daži saka, ka būs nestabilāk, es saku – drīzāk, ka būs stabilāk, jo, kamēr viņi ir ārā, visas viņu negācijas un diskusijas ir tur ārā, un tas sabiedrībā rada lielāku rezonansi nekā, ja mēs sēdētu te pie galda un kārtīgi strīdētos par konkrētu tēmu. Jocīgi, bet līdzšinējās sarunas parādījušas, ka pozīcijas ir tuvinājušās. Ja būtu runājuši četratā, bez Jaunā laika, būtu daudz sliktāk, jo Jaunais laiks ārpusē ārdītos. Es kā iespējamais valdības kopā licējs uzskatu, ka ar Jauno laiku var strādāt kopā, bet saudzīgi un prātīgi, jo ir zināmas bažas, ka tikai daļa no Jaunā laika kaut kādos jautājumos atbalstīs savus ministrus.

– Kas ir pēdējais, ko jūs esat projektējis kā arhitekts?

– Aigara Kalvīša privātmāja. (Smiekli.) Nav jau ko slēpt, citādi jūs aiziesiet uz Tukuma rajona būvvaldi un tāpat visu uzzināsiet. Aigars taisījās celt māju, un es biju vienīgais viņam personīgi zināmais arhitekts. Viņš man izstāstīja savas ieceres, un es uzzīmēju.

Pārsvarā ar viņa mājas celšanu nodarbojās viņa sievastēvs. Un tiešām tas viss tad maksāja kapeikas. Mani tiešām izbrīnīja tie stāsti, kuros fantazēja, cik tas viss maksā. Projekts vispār bija draudzība.

Un vēl es gribēju teikt – mēs ar Kalvīti neesam radinieki. Nezinu vispār, kur tas parādījās, ka esam radinieki. Varbūt tāpēc, ka manas mātes meitas uzvārds ir Kalve, bet kolēģi viņu ir iesaukuši par Kalvīti.

Anita DAUKŠTE