"SoundArcade": no kalniem pie ģitārām

Pavisam dīvainu vietu sava debijas albuma "12 Songs Of The Jackalope" prezentācijai piektdien bija izvēlējusies alternatīvā roka grupa "SoundArcade" – Valsts leļļu teātri.

Ja ņem vērā to, ka koncerts notika melnajā piektdienā, bet mūzikas izdevniecībai "Melo Records" šis ir trīspadsmitais izdevums, sanāk tieši tik daudz sakritību, lai par šo grupu ieinteresētos vairāk.

Godinot melno piektdienu

Pirms četriem gadiem tieši melnajā piektdienā grupa "SoundArcade" nospēlēja savus pirmos divus koncertus, un, ievērojot šo zīmīgo datumu, ieplānots arī albuma prezentācijas koncerta datums.

"12 Songs Of The Jackalope" radīšanā "no pirmā bungu ieraksta līdz pašai pēdējai skaņai" pagājis gads, stāstīja ģitārists Lauris Ābele. Nav gan bijis arī nekādas steigas – dziesmas rakstītas pamazām, galvenais bijis apkopot skaņu materiālu. Diskā iekļautas arī trīs dziesmas no grupas pastāvēšanas pašiem pirmsākumiem, taču nospiedošajā pārsvarā, protams, ir pavisam jaunas kompozīcijas.

"SoundArcade" pie mums ir visai noturīgs fanu pulks, ko stimulē grupas visai netipiskā mūzika. Mēģinot to definēt, vokālists Mārtiņš Ābols pa jokam piesauc "ortodoksālo Pārdaugavas progresīvo roku". Koncertos gan uzreiz nākas vilkt paralēles ar populāro rietumnieku komandu Tool. "Protams, sākotnēji mūsu mūzika tiešām vairāk bija orientēta uz Tool, taču cenšamies tikt vaļā no visām ietekmēm, un šis albums jau ir krietni citāds. Tool mūs ietekmējis ārtroka virzienā un pārliecinājis, ka var taisīt arī garākas dziesmas, nekā radiostacijās pierasts dzirdēt," norāda Lauris. Katrs gan joprojām varot SoundArcade mūzikā saklausīt kaut ko citu, jo ietekmes tomēr pastāv – paši klausoties visdažādāko mūziku, no Boba Dilana līdz pat Mogwai.

Muzikālais ābeļdārzs

Grupa izveidojusies 2002. gada rudenī. No sākotnējā sastāva aizgājuši vokālists Ģirts Strumpmanis (viņš deva priekšroku dziedāšanai grupā S.I.L.S.) un bundzinieks Ēriks Bakšējevs (tagad dzīvo Londonā). "Viņi ir tik līdzīgi, ka pat daudzi fani koncertos nepamana atšķirību!" saka Lauris.

Vokālista aiziešana gan esot bijis sitiens zem jostasvietas, tomēr, par laimi, visai ātri izdevies atrast Ģirtam cienīgu aizvietotāju (Neatkarīgās apskatnieks gan gribētu teikt, ka tieši iepriekšējais vokālists ilgu laiku bija grupas vājākā vieta). "Ar Ābolu esam pazīstami jau diezgan sen, taču ne muzikāli. Mēs bijām konkurenti skolu kultūrvēstures konkursos: es – no Angļu ģimnāzijas, viņš – no Āgenskalna Valsts ģimnāzijas," stāsta Ābele vecākais. Skolas laikā Mārtiņš spēlējis vairākās grupās (kā smejas Lauris, bijis kāzu un bēru muzikants), tomēr neviena no tām plašāk nav pazīstama. Ar iekļaušanos SoundArcade rindās Ābols pilnībā ir apmierināts, jo ar pārējiem saskanot gan muzikāli, gan cilvēciski.

Interesanti, ka grupā darbojas brāļi Ābeles, Mārtiņa brālis (loģiski, ka arī uzvārdā Ābols) palīdz ar topošo videoklipu, menedžeris ir Āboliņš, bet draugs, pie kura notiek mēģinājumi, ir Āboltiņš. Kopā sanāk vai vesels ābeļdārzs, un mūziķi smejas, ka bijusi pat doma tā pārdēvēt grupu – par Applegarden. "Nu jā, tad vēl mums ir basģitārists Zāle. Vienīgi vienmēr bijis čakars ar bundziniekiem, jo viņi ne par ko negrib mainīt uzvārdu," joko Ābols. Pašlaik sastāvam pievienojies arī vijolnieks. Starp citu, nav arī īstas skaidrības, ko nozīmē un kā cēlies SoundArcade nosaukums. Paši mūziķi par to esot vēlāk prātojuši, taču tā arī nav izdevies aizrakties līdz saknēm. Katrs pats var iedomāties, kurā ķermeniskajā stadijā visbiežāk gadās šāds domu lidojums un tam sekojošais atmiņas zudums...

Kalni iedvesmo

Pēc albuma izdošanas plānots kopā ar somu grupu Iconcrash doties nelielā tūrē pa Eiropu. Rietumu apgūšana ābeļdārzam nav nekas jauns – jau pērn ziemā viņi uzstājušies Itālijā, vēl pirms pāris gadiem Ungārijā. Šie koncerti notikuši vietējos jauniešu mākslas namos, kas pēc ietilpības nav lieli (kaut kas līdzīgs mūsu Depo), toties apmeklēti, un ārzemnieki bijuši pārsteigti, ka no mazās Latvijas nāk tik interesanta mūzika. Tiesa, SoundArcade izpildītais progresīvais roks viņiem rada problēmas ar dalību dažādos koncertpasākumos: grupa īsti neiederas pie metālistiem, taču arī ģitārroku kultivētāju aprindās viņiem nav, ko darīt. Lauris atzīst, ka tā arī ir, tomēr šim kokam ir arī otrs gals - šovasar SoundArcade spēlējuši daudzos mazākos festivāliņos, uz kuriem viņi aicināti tieši tā iemesla dēļ, ka grupa atšķiras no pārējiem. "Mēs ļoti cienām savus klausītājus. Spēlējam tā, kā mums tas liekas pareizi, bet, ja cilvēkiem tas patīk, tad ir liels gandarījums," saka Lauris.

Brāļi Ābeles pazīstami kā ļoti labi snovbordisti (pats labākais gan esot jaunākais – Mārcis, snovo arī pārējie), taču muzicēšanu ar šo sniegoto vaļasprieku esot iespējams apvienot. Skeiteru un snovbordistu mūzika gan vairāk asociējas ar rap core vai nu metal, un SoundArcade izpildītais nopietnais roks ar to kaut kā nelīmējas kopā. "Bet mēs arī to nelīmējam kopā!" atsmej Lauris. "Kalni tomēr dod zināmu iedvesmu, bet, ja man kaut kādu iemeslu dēļ būtu jāizvēlas, tad primārais viennozīmīgi būtu mūzika," apgalvo Lauris, bet tad uzreiz atdzīvojas: "Klau, bet tu esi kādreiz snovojis?!" Turpmākā saruna jau ievirzās pavisam citā gultnē...

***

SoundArcade

- Mārtiņš Ābols – vokāls

- Lauris Ābele – ģitāra

- Raitis Ābele – ģitāra

- Jānis Zāle – basģitāra

- Gints Spole – bungas

- Ingus Kempaus – vijole

"Mūzika ir skaņu māksla. Tās uzdevums ir radīt noskaņu, izjusto atveidot skaņu tēlos. Mēs nedziedam par dzīves jēgu, par kriminālo situāciju rajonos, par jautājumiem saistībā ar kapitālismu un demokrātiju vai par to, cik lieliski mēs esam (jo to tāpat zinām). Nevēlamies nevienu pamācīt, un mums priekš jums nav nekāds mesidžs. Par kādas dziesmas tēmu var kļūt jebkas – satikšanās ar skaistu meiteni, lietainas dienas, skarbs otrās dienas rīts utt., viss, ko tu vēlies izteikt, saglabāt un dalīties ar citiem, cerot, ka tas izraisīs viņos kādas asociācijas." (SoundArcade 2006)

Sandris Vanzovičs, NRA