Mūzikas patērētājs, reizēm pirāts par nesēju atlīdzību

Pēdējo nedēļu laikā esmu saklausījies visdažādākos epitetus par AKKA/LAA, LaIPA un citām organizācijām. Viskrāšņākais ir @Archijs teksts „paši asinskārākie monstri”. Izklausās pēc tā, kā Borats izturējās pret ebrejiem, jo tie nogalināja dinozaurus.

                Jābūt pilnīgam marsietim, lai nesaprastu, ka autori (tai skaitā izpildītāji un producenti), skaļi vai klusu, cīnās par saviem ienākumiem (it īpaši tie, kas saražojuši gana daudz, lai būtu ko aizstāvēt). Tik pat skaidrs, ka neviens autors nevēlas ieņemt atklātu lomu šajā cīņā, lai neatsvešinātu savus klausītājus. Tomēr pienāk gadījumi, kad jākļūst vokālam, it īpaši, ja valsts nepilda solījumus attiecībā uz pašas izveidoto sistēmu, kas arī ir pirms desmit gadiem iedibinātā nesēju atlīdzība. Satversmes Tiesa un būtība nav par to, vai tā ir laba, vai slikta, bet par to, ka, ja nu valdība to ir pati ieviesusi pirms 10 gadiem, tad, veči, turiet buru un nelažojiet!   Par to ar Tevi tulīņ parunāsim.

                Lai saprastu lietas, ir mazliet jāsaņemas vēsturei - nesēju atlīdzība tika iedibināta 2002.gadā, kad valsts bija izvēles priekšā, kā ieviest vienas direktīvas prasības. Proti, tajā bija noteikts, ka autoram vienīgajam pieder tiesības kopēt savus darbus. Tas ir 150 gadus vecs princips, par to nediskutēsim. Bet direktīva arī noteica, ka valstīm tā kā vajadzētu atļaut iedzīvotājiem veidot vienu kopiju privātiem mērķiem, kaut vai beckup kopijām, ja dators karās (radītāji un biznesmeņi, starp citu, no šī atbrīvoti). Kā valstīm darīt? kā valstīm šo iedzīvināt? Pofferī.  Lielbritāņi vispār aizliedza veidot kopijas. Norvēģijas valsts izlemj samaksāt visu vietā pati. Ko riktēt pārējiem? Latvija toreiz gāja ceļu, kuru gāja lielākā daļa valstu un tas saucas: nesēju atlīdzība (private copying levy). Sistēma vienkārša – lai katrs kopētājs nekļūtu par kriminālo vai vismaz administratīvo noziedznieku, katrs piemaksā nelielu samaksu kasetei, diskam un kopē vasals. Sistēma ir pēc tā paša principa kā OCTA – nav teikts, ka kāds ķirsī obligāti uzbrauks virsū tieši Tev, bet, kad šāda situācija rodas, tad stresa nav. Tāpat arī ar mūziku – pērkot flešu Tu saki: „Dieva vārds, mūziku nekopēšu” un pats nezini, kurā brīdī pieķersi sevi kāri kopējam Kristinas Agileras gratest hits, jeb simto Cieto Riekstu. Šeit analoģija ar sociālo apdrošināšanu būs vietā – skaidrs, ka neviens, it īpaši jauns un sprauns, nedomā par pensiju. Nav pat zināms vai vispār līdz tai „aizvilks”, bet saprāta nevienam brīvprātīgi to darīt protams nav, jo tas taču vēl viens maksājums, ibio. Alkohols tomēr šobrīd vajadzīgāks un dārgāks. Tāpēc valsts saka: „maksā vien tagad, pensijas vecumā atklāsi, ka noder”. Skaidrs, ka līdz pensijai var neaizdzīvot, tāpat kā var nerasties vajadzība kopēt dziesmas un filmas, bet, pērkot flešu, mēs nekad par to nedomājam. Galu galā, draudziņ, fleškas un cietā diska būtība ir kopiju veikšana.

                Tāda arī visa doma, vismaz samaksā vienreiz, bet vari būt drošs, ka esi nopircis tiesības kopēt un beidzot neesi nekādās pretrunās ar likumu, un autoriem arī neesi noskaudis. Tas, cik lielu daļu saņem organizācijas, ir jautājums citai reizei, bet es personīgi nopērku iTunes filmu ar pārliecību, ka par labu darbu aktieris ir pelnījis kaut vai pāris santīmus no mana lata.

                Par aktuālo tiesu. Pēdējos 10 gadus autori ir dzīvojuši ar smaidu, ka nupat sistēma beidzot ir noteikta, tā uzņēmusies ar MK noteikumiem katru gadu nesējus pārskatīt – viss čiki. Bet paiet 10 gadi un kaut kas klemmē. Sistēma noteikta, pirmos gadus strādā bez pretenzijām, bet vēlāk, lai to informācijas laikam attīstoties realizētu, valstij izrādās ir jāsvīst. Autori ir kaismīgi savu interešu aizstāvji, importētāji arī nav vakarējie, sabiedrība arī jutīga. Ko darīt? Protams, kuli kasīt. Taisnība- tā ir mega efektīva nodarbošanās, un valsts arī iesāk – neko. Jo sistēmu iedibinājām, bet strādāt ar to negribas, visi taču tik karsti lamājas par katru soli. Notiks vēl tā, ka sabiedrība vēlāk neievēlēs par veciem nepopulāriem autortiesību lēmumiem. Rezultātā sistēma formāli pastāv un pa galvu arī it kā neviens nesit un tautai ko gānīt arī ir - AKKA/LAA utml. Kāpēc gan nesēdēt mierā?

                Tas ko gribu finālā teikt valdībai un katram – esi konsekvents, ja sistēmu ievies, aizstāvi un attīsti to. Ja tomēr nepiekrīti tai, dari kaut ko lietas labā. Man gan ir tāda klusa čutene, ka kultūras ministrija tomēr saprot- darbs nav padarīts, viss zarā. Bet mums sēri raudāt Tviterī nav jēgas, jo tas neko nemaina, Mārtiņ.

 Ja Tev kaut kas nepatīk, tad nāc ar krutāku alternatīvu un izsvīsti litru sviedru, lobējot progresīvākas idejas. Nevis ļaujies masēties no autoru organizāciju, flešu pārdevēju un sabiedrības puses. Ja neesi nekam jaunam gatavs, tad izlogojies, pagriez skaļāk un baudi dzīvi.

Ar cieņu,

Leonards

Mūzikas patērētājs, reizēm pirāts, bet ar galvu uz pleciem un saprātu tajā.