Fotogrāfs Arnis Balčus pacēlis gaismā nopietnu problēmu cilvēkiem ar fotokamerām

Dienas laikā esmu saņēmis daudz stāstus no fotogrāfiem par līdzīgiem gadījumiem. Ave Lat Sargs reakcija ir ciniska - viņu atbilde parāda šo apsargu domāšanas veidu - fotogrāfs ir terorists, kuru var pazemot.

Ave Lat Sargs ne tikai nav atzinuši savu vainu, bet pat sagrozījuši faktus, melojuši, kā arī noklusējuši fiziskās iespaidošanas faktu. Vienīgais, par ko viņi atvainojas - ka mani neesot spējuši aizturēt. Kad man Dienas žurnāliste atstāstīja Ave Lat Sargs priekšnieka vēstules saturu, man gribējās izsaukties J.Jurkāna vārdiem - man gribas šaut! Jebkuram cilvēkam (ne tikai fotogrāfam) ir jābūt tiesībām fotografēt publiskā vidē publisko vai privāto īpašumu - ēkas, mašīnas, ielas, tiltus, tramvajus, zinot, ka viņš jūtas drošs par savu dzīvību un īpašumu. Lai pievērstu uzmanību šai problēmai un aizstāvētu cilvēka tiesības brīvi fotografēt publiskā vidē, aicinu visus uz flash-mob pie Tango būvprojekta žoga uz Dzirnavu ielas (starp Tērbatas un Kr.Barona) - šodien, 3.jūnijā plkst. 13.00, kad fotografēsim 5-10 minūtes visu, kas mums apkārt. Šausim - ar fotokamerām!

***1.jūnijā, ap plkst. 13.10 gāju pa Dzirnavu ielu un nofotografēju pāris bildes ar nepabeigto būvobjektu starp Tērbatas un Kr.Barona ielu. Tas ir plašs būvlaukums, kas pēc visiem nostāstiem šobrīd ir Andra Šķēles īpašumā. Caur caurumoto žogu nofotografēju pāris kadrus, bet te pēkšņi man blakus jau stāv kāds kungs žaketē no Ave Lat Sargs apsardzes. Viņš nīgrā balsī saka, lai es dzēšot bildes ārā. Es prasu - kāpēc gan? Viņš turpina nelaipni - tas ir privātīpašums un privātīpašumā nedrīkst fotografēt, ja vien man nav atļaujas. Atbildu viņam, ka es neesmu ielauzies nekādā īpašumā, atrodos uz ielas un fotografēju pa gabalu, to viņam nav tiesību man aizliegt. Vairums Rīgas ēku ir privātīpašums, tad jau nedrīkstētu vispār neko fotografēt, vai arī tūristam vajadzētu atļauju no katra namīpašnieka. Apsargam mani argumenti bija pie vienas vietas. Mēģinu citu argumentu - ka es nemaz nevaru izdzēst, jo fotografēju ar filmiņu - parādu viņam fotoaparāta aizmuguri, kur nevar redzēt ekrānu. Viņš atbild, lai es dzēšu tāpat vai arī nāku uz firmas štābu, kas ir turpat pāri ielai. Skaidroju viņam vēlreiz, ka nav tāda likuma, kas man var aizliegt fotografēt uz ielas, ka neesmu pār žogu līdis vai citādi ielauzies viņa privātīpašumā. Apsargs savu pārliecību nemaina un draud, ka zvanīs operatīvai grupai. Sākumā nodomāju, ka viņš domā policiju un saku, lai tik zvana, cerot, ka vismaz policijai nav izslēdzies veselais saprāts. Bet tad dzirdu, ka tie ir Ave Lat Sargs papildspēki, ko viņš izsauc. Tajā brīdī man nāca apskaidrība, ka man draud nopietnas nepatikšanas, jo tad viņi ar varu mani ievilks savā štābā, varbūt piekaus, varbūt saplēsīs divas fotokameras vai tikai izgaismos filmiņu. Katrā ziņā, ievelkot mani štābā, viņi varēs ar mani darīt, ko vien sagribēs, jo to neviens neredzēs. Aicinu apsargu izbeigt šo sarunu un saku, ka iešu prom, ka viņam nav nekādu tiesību mani aizturēt vai arī pavēlēt kaut ko izdzēst. Speru dažus soļus, viņš mani ķer aiz rokas un mēģina izlauzt roku uz aizmuguri. Turos pretī. Kamēr vēl nav atbraukusi operatīvā grupa, klāt piesteidzas vēl viens apsargs. Viņi abi cenšas man izlauzt rokas un mēģina ar varu vilkt uz savu štābu. Uzsaucu dažiem garāmgājējiem, lai sauc policiju, taču neviens nereaģē. Mani jau māc izmisums, jo jūtos bezspēcīgs un nepamatoti fiziski ietekmēts. Es cīnos, viena no manām rokām jau tirpst un kļūst sarkana, cilvēki iet garām un  laikam domā, ka tas viss ir kaut kāds cirks. Pēc mirkļa man izdodas izlauzties un metos skriet, ko vien kājas nes. Abi apsargi man neseko, droši vien saprotot, ka ar saviem tefteļu augumiem mani vairs nepanākt. Tik vien pa gabalu rupji nolamā.