Boriss Grebenščikovs Rīgā!

Reizēm tieši Lieldienās, bet pavisam noteikti pavasarī Latvijā pienāk Borisa Grebenščikova un viņa grupas Akvarium koncerta laiks.

Tas ir gandrīz kā meteoroloģiska prognoze. Kaut arī šī nenoliedzami dižākā krievu roka dzīvā klasiķa cienītāju pulks Latvijā ir noturīgs un viņi zina, ka uz koncertu jāiet vienmēr, ik gadu Boriss Grebenščikovs izdomā kaut ko jaunu, ar ko ieintriģēt. Un tie nav tikai jauni albumi, kas iznāk ik gadu un ne viens vien, jo kā gan citādi no 1972. gada līdz šai dienai Grebenščikovs būtu izdevis 70 (!!!) albumu? Reiz Rīgas klausītāju ieinteresēšanai tika uzsvērtas Grebenščikova aktivitātes internetā un notika to prezentācija klubā Pepsi Forums, citreiz — labāko dziesmu izlases izdošana, vēl kādā — BG 50 gadu jubileja, pagājušogad — ziņa, ka pēkšņi studijā ierakstītas spontāni uz vietas izdomātas un nepavisam ne tās dziesmas, kas bijušas iepriekš sacerētas! Šogad atkal gadījums ir īpašs — Akvarium spēlēs 35 gadu jubilejas koncertu Aquarium — 350, un BG uzsver nulles nepieciešamību programmas nosaukumā!

Ja kādam tas liekas neloģiski, Grebenščikovs noteikti ir izdomājis vai, visticamāk, uz vietas sacerēs kādu stāstu vai asprātīgu teoriju, kāpēc tā. Kaut šogad par godu jubilejai tiek solīti vecie hiti — visu laiku labāko Akvarium dziesmu izlase, nevajag iedomāties, ka tieši tā arī būs. Grebenščikovs koncertos mēdz dziedāt sen pazīstamas dziesmas ar jauniem, uz vietas izdomātiem tekstiem, arī skaidrojumi par šiem "350" katru reizi varētu būt citi, jo BG vienmēr bijis brīvs savā domu lidojumā. Nu, labi, ne savu domu lidojumā, jo apgalvo, ka "dziesmas rodas un atnāk, lai izmantotu viņu kā izpildītāju". Tā runāja arī Hardijs Lediņš, līdzīgi saka arī gados daudz jaunākais Imants Daksis. Un latviešu flamenko meistars Andris Kārkliņš arī saka, ka ir slikti, kad viņš spēlē ģitāru, bet labi, kad ģitāra spēlē viņu… Jo talants nav apgūta prasme vai nopērkams kā jaunākās paaudzes sadzīves tehnika — tas patiešām ir nokritis no gaisa kā dāvana. Arī šogad ir iznācis jauns Akvarium albums Bespečnij russkij brodjaga, kur Grebenščikovs savā burvīgajā sirreāli filozofiskajā vienkāršībā un daiļrunībā kārtējo reizi apliecina spēju mūsdienu kontekstā, liekot lietā erudīciju, pieredzi un asprātību, dziedāt par nekad nebeidzamām tēmām. Par to, ka kokaīnam atkal piejaukts zobu pulveris. Par to, ka viņš ir pārtulkojis visas sava sen mirušā leģendārā kolēģa Viktora Coja dziesmas no urdu latīņu valoda. Par to, ka arī pats ir miris, bet sapņo, ka dzīvs. Ka nav skuvies jau septiņas nedēļas, toties astoņas diennaktis ir ēdis sēnes, bet ārzemnieki krieviem ārzemēs vairs nav nekādi ārzemnieki. Kaut kur tepat tuvumā klejo blūzmenis transvestīts un maršē kosmonauti ar žilbinoši baltiem zobiem. Īru folkdziesmai līdzīgais gabals Stakani ir par dzeršanas kultu, bet citā Grebenščikovs jau lūdz mātei izliet visu, kas uz galda, jo pat baznīcas durvīs priekšā stāv dēmons alkohols: "Mama, ja ņe mogu boļše pitj/Mama, ja ņe mogu boļše pitj/viļei vsjo, čto stoit na stoļe/(. . )/Ja ņe v silah podderživatj etot obman/Mama, ja ņe mogu boļše pitj/(. . )/Ja ņe vaļal duraka/Tridcatj pjatj ļet/Ot zvonka do zvonka/No mņe ņe vitrovitj iz sebja čužaka/Mama, ja ņe mogu boļše pitj…" Vairākās dziesmās skan izteikti elektronisks pavadījums, bet BG arī šādā kombinācijā nav svešs — klasiskām viņa dziesmām elektroniskus breikbīta pavadījumus deviņdesmitajos gados izveidoja par krievu The Prodigy uzskatītie Deadushki.